NO HIPNOZES LĪDZ APZIŅAS AKTIVIZĀCIJAI

Ko Žans Bekio stāsta par hipnozes evolūciju uz apziņas aktivizācijas tehnikām:

21. gadsimtā neirozinātne strauji attīstās, un pētījumi, kas galvenokārt vērsti uz apziņas un uzmanības izpēti, revolucionizē mūsu izpratni par hipnozi. Hipnoze vairs nav stāvoklis, kas tuvs miegam, to var pielīdzināt specifiskai apziņas aktivizēšanai un pacienta uzmanības pārorientēšanai. Pati apziņa vairs nav sadalīta daļās (apziņa, bezapziņa, zemapziņa). Tā ir vienota, atvērta, funkcionāla un vienmēr aktīva telpa ar dažādu intensitāti. Šī jaunā apziņas karte dziļi maina mūsu "hipnozes" tehniku, un šīs modifikācijas, ko atbalsta apziņas aktivizēšanas ideja, ļauj mums izstrādāt jaunu tehnisku un terapeitisku modeli, kas papildina Eriksona hipnozes modeli. Francijā profesori Šanžē, Dehēns un Nakašs (Changeux, Dehaene, Nakache, ) ir šo jauno apziņas modeļu atbalstītāji. Atlantijas okeāna rietumu krastā (mums, eiropiešiem) šīs jaunās versijas, kas apraksta šo apziņas vienotību, atbalstīja Tononi, Golemans un Edelmans (Tononi, Goleman, Edelman). Mēs esam liecinieki ceturtajai revolūcijai mūsu īsajā vēsturē, un mēs ar entuziasma pilnām sirdīm nolemjam tai pievienoties.

Hipnoze ir vārds, ko 18. gadsimta sākumā pirmo reizi lietoja barons de Kijē (Cuillers). Viņš izmantoja vienu no grieķu vārda hypnos saknēm, kas nozīmē miegs, un uzskatīja magnetizētu indivīdu stāvokli par miegu, kas veicina radošumu un iztēli. Stions Breids (Braid) pieņēma šo terminu hipnoss, sasaistot to ar tāda paša vārda dievu grieķu mitoloģijā Hipnosu, kurš miega laikā atjauno ķermeni, dziedē brūces un mierina slimos. Breids uzskatīja, ka suģestija izraisa dziļa miega stāvokli un ka pacienti šajā stāvoklī kļūst uzņēmīgi pret suģestijām. Breids gāja tālāk par Kiviljē iztēles teoriju un veiksmīgi popularizēja savu koncepciju. Trešās tūkstošgades sākumā mēs uzskatām novēroto parādību vairs ne par miegu; tā ir apziņas darbības modifikācija, ko galvenokārt raksturo uzmanības maiņa.

Šīs jaunā pieeja balstās tikai uz pārbaudāmiem pierādījumiem, ko pamato atkārtojami eksperimenti. Uz pierādījumiem balstīta pieeja kļūst par mūsu kompasu.